Ģåķž
Ļīčńź



šåōåšąņū ńźą÷ąņüĄķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

aprakstīta pastāšanās Lamenas salā, kur dzīvo tikai sievietes, kas ir

pametušas savus vīrus to neuzticības dēļ. Visur valda prieks. Jāsons iemīl

Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hērakla pārmetumi liek argonautiem

atkal doties ceļā. Tālāk viņi ierodas Kizikas pussalā un tur cīnās ar

sešrocīgajiem milžiem. Mīsijā Hēlu meža nimfas ierauj avotā. Hērakls dodas

viņu meklēt, bet argonauti aizbrauc bez viņa, jo tā ir Zeva griba.

Daudz ir dabas, ģeogrāfijas un etnogrāfijas aprakstu, uz tā fona

izceļas emocionālas epizodes. Zevs Fēnejam atņēmis redzi un uzsūtījis

harpijas, kas viņam atņem ēdienu. Argonauti tās padzen un pareģis pareģo

argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā tiem varēs palīdzēt tikai

Afrodīte. Pareģojums ir ļoti garš (100 rindas) Argonautiem nākas cīnīties

arī ar jūras stihiju. Te palīdz Atēna. Tālāk dominējošā ir mīlestība.

Trešajā daļā darbība risinās gan uz zemes, gan Olimpā. Argonauti ir

ieradušies Kolhīdā un Hēra un Atēna apspriežas kā palīdzēt Jāsonam un lūdz

Afrodītes atbalstu. Viņa labprāt palīdzētu, bet tas nav viņas spēkos, jo

jārunā ar pašu Erotu. Afrodīte ir Erota māte. Erots negrib palīdzēt, bet

kad viņam piesola sen kārotu rotaļlietu viņš iešauj Mēdejai bultu tieši

sirdī, Ar to palīdzība beidzas. Kad argonauti ierodas Aiēta pilī un lūdz

aunādu, Aiēts liek tiem pildīt neiespējamus uzdevumus, jo cer, ka Jāsons

tos pildot ies bojā.

Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un Mēdejas tikšanās notiek

pie Hekates tempļa. Mēdeja pamāca Jāsonu kā uzvarēt. Jāsons izpilda Aiēta

noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to slepus paņem.

Aiēts sarīko pakaļdzīšanos. Mēdeja grib bēgt ar Jāsonu uz Grieķiju, bet to

nevada mīlestība, viņa ir citāda - ļauna burve. Tiek nogalināts Apsirts un

tas izraisa Zeva dusmas. Jāsons un Mēdeja nevar doties ceļā ātrāk pirms tos

nav šķīstījusi Kirke. Atpakaļ ceļš ir pa tām vietā, kas aprakstīts Odisejā

(Skillu, Haribadu, Sirēnu salu). Ierodas kolhīdieši un prasa izdot Mēdeju,

Jāsons un Mēdeja salaulājas, lai Medejai nav jāatgriežas Kolhīdā. Bet

laulība nav laimīga. Atpakaļceļā argonauti nonāk Āfrikas tuksnesī, nonāk

Kētā, kur uzvar milzi Talasu, cīņā ar ūdens stihiju no kuras izglābj

Apollons un Atgriežas Egirs salā.

Daiļrades īpatnības:

1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un Appolonija eposos.

2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls.

3. izmanto reti sastopamus mītu variantus.

4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu.

5. Dievi no cilvēkiem ir atsvešināti. Tie liekas daudz bālāki

salīdzinot ar Homēra dieviem.

6. Sadzīviski piezemētas ainas.

7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam.

Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un mitoloģija. Viņš skaidro

vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viņa valoda ir

arhaizēda. izmantojis izteicienus un vārdus, kas raksturīgi episkajam

stilam. Salīdzinājumu sfērā Appolonijs ir līdzīgs Homēram. Viņš salīdzina

cilvēkus ar dzīvniekiem augiem, ūdeņiem, dabas stihijām. Bieži vien ar

kokiem. Cilvēku balsis ir kā vēju auri. Tomēr Appolonija salīdzinājums ir

plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles stāvokli ar ziediem. Appolonija

salīdzinājums ar uguni ir saistīts ar cilvēka emocionālo pasauli -

mīlestība ir līdzīga ugunij. Salīdzinājumi ir līdzeklis kā savienot

varoņeposu ar sava laika literatūras prasībām, kā arī kompozicionālas

vienotības līdzeklis. Tāpat tie palīdz izprast varoņu dvēseles stāvokli,

palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu kompozicionālo saikni.

Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.)

Dzimis Kirēnē ievērojamu aristokrātu ģimenē. Ieguvis literāru un

filozofisku izglītību Atēnās. Strādājis par skolotāju, bet vēlāk par

Aleksandrijas bibliotēkas vadītāju. Šajā laikā pievēršas arī zinātniskiem

pētījumiem literatūras jomā. Darbā “Tabulas” (120 grāmatas) Kallimahs devis

pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisku apskatu. Rakstīja epigrammu himnas,

elēģijas, epīliju, kā arī zinātniskus apcerējumus. Saglabājušas tikai sešas

himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu fragmenti, kuri dod

priekšstatu par viņa zudušajiem darbiem. Kallimaha himnas nav priekš

svinīgiem, reliģiskiem svētkiem, tajās nav patosa, svinīguma un reliģiskā

rituāla elementu. Viņa himnas iz mazas miniatūras ar mitoloģisku sižetu.

Tajās ir gan reālās dzīve tēlojums, gan arī politiski jautājumi.

Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā polemika.

Ievērojamākais darbs - “Cēloņi” - vēstījošu elēģiju krājums 4

grāmatās. tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku, rituālu, nosaukumu

izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs “Berenīkes matu sproga”, bet par

darba saturu var spriest pēc epīlija “Hekale”, kur stāstīts par “Herkaliju”

svētku dibināšanu.

Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu,

ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata, ka

izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās formās

bija vairāk piemērotas.

“Berenīkas matu sproga”

Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka

Ptolomeja Evergeta sieva Berenīke ziedojusi savu matu sprogu dieviem,

lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altāra pazudusi.

Galma astronauts tai pašā laikā pie debesīm atklājis jaunu zvaigznāju un

atzinis, ka Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.

Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie debesīm

pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par lielajām Berenīkes skumjām par

vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga stāsta

par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās galvas, par to

kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp pārējā

zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes

- būt valdnieces matu sproga.

Himna Zevam

Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas piedzimis Parasijā

Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgājusi, ievīstījusi autiņos un

atdevusi Nedai, lai tā viņu aiznestu kalnos un audzinātu lielu. Neda -

vecākā no nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas brīdī. Viņai par godu to

upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu. Tālāk stāstīts par Zeva laimīgo

bērnību, par to kā tas tika aprūpēts. Tālāk stāstīts kā Zevs ieceļ sev

kareivjus, kas kļūst par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.

“Dod mantu un tikumu ļaudīm!

Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?

Vai pat tik tikumus bez mantas?

Dod tikumu, laimi mums visiem!”

Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)

Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā. Viņa talanta

attīstību sekmēja dzejnieki Filēts, Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu

pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir “mazās formas” dzejnieks. Rakstīja

idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus. Saglabājušas 30 idilles un 26

epigrammas. Viņš ir bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā

iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits veidoja

literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkāršo

pilsētnieku dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa daļai

dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas moments. Mīlestības

tēma ir dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons darbības risinājumam.

Izmantojot mitoloģiskus sižetus Teokrits ienes pats savu traktējumu (stāsta

par Hērakla un Hēlas draudzību), par nelaimīgi iemīlējušos ciklopu.

Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs, Bions.

1.idille

Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un

jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai.

Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis viņu važās. Savas mīlestības

dēļ viņš mirst.

4.idille

Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons. Koridons gana

Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām spēlēm līdzi atlētam Milonam,

bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tēvs. Bats satiek Korindu un

izprašņā par pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi parādā Korinda un Bata

raksturi. Korinds - labsirdīgs, lētticīgs, naivs, bet Bats - ziņkārīgs un

ironisks.

6.idille

Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā sacenšas

dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it

kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam labvēļa vārdā, bet

Daimonts it kā paša Plifēma vārdā.

15.idille

Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm - Sirakūzietes jeb

sievietes Adonīda svētkos.

Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka raksturiem, viņu

interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi. Idille

slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu.

Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst

runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē. Uzsvērts, ka cilvēks

cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur

notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas

mājas taisīt Dioklīdam pusdienas.

Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)

Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna “Dafnīds un Hloja”

autoru. Romāns ieņem izcilu un atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā.

Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ pāri šī žanra citiem

sacerējumiem, jo citiem ir raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu un

piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt īpašs ritms un poētisks

krāšņums. Romānā attēlota divu jauniešu mīlestība, kas Erota rosināta

pamazām pārvēršas no neapzinātas ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.

Dafnīds un Hloja

Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un jaunieši izaug ganu

vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl

jāuzzina, kas ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta paralēli

dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs

nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna beigās jaunieši satiekās ar

saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību un

rīko kāzas saviem bērniem.

Platona (427. – 347. g.p.m.ē.)

Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons iepazīstas ar

pitagoriešu mācību un vairākkārt nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas

ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja savu

filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc Platona

nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds “ideālists” cēlies

no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos

meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa

psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju

pasaules pastāvēšanu.

Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības

radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija

individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko,

pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai

cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.

Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji,

viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi

tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru

raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ

Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa

miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas

ar fizisko darbu – jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina

valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas

visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un

materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir

jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs

neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts

pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu

pilnīgus cilvēkus.

Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi

raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā,

gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem.

Otra ir ideju pasaule – tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir

nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā.

Tikai lietu idejas ir īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir

izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību.

Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele

ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad

tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms

cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar

to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas

nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums

dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras,

jāapspiež jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā

veidā cilvēks kļūst pilnīgs.

Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris

ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs – saprātīgā

griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz

ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma – dvēsele ir

iekalta mūžīgā spriegumā.

Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc

vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs

tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā

pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu – ideju

pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai

dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar

tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.

Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta

augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu

rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem.

Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir

drošsirdība – ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda

emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos

u.t.t. Bet trešā ir zemākā – jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan

cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām

iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles

daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir

visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir

lielāks.

Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie

pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb “anamnesis”.

Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms

iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats

un dvēseles pirmavots.

Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus,

kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks

par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no

sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu,

cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks

dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu,

derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz

iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.

Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā

dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz

arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot

citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē

tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu

gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un

neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju

iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā

mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga,

bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi.

Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz

zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un

paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas

ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav

fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz

augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs.

Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos “dialogos”,

bet jo īpaši dialogā “Dzīres”.

“Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un

tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma,

skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve

ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu

pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt

nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet

īstenībai.”

Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir “Valsts”.

Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un

filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts

iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.

Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti

tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas

līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas

iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai

Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem paraugiem. Vajadzīgs

stingras atlases princips literatūras sacerējumu izvēlē izglītības

vajadzībām.

Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)

Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais

ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu

politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne

retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī

p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa

vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie

oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem

dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva

grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par

filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā,

sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.

Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ

tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils

Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc

drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu

diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva

bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un

Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais

laiks.

79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza

laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos

amatos arī ievēlēja.

71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības

uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa

vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.

66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru

piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.

63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem

“tēvijas tēva” nosaukumu. Šajā laikā top poēmas “Par manu konsultu”, “ Par

manu laiku”, un četras runas pret Katelīnu.

58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs,

Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā

top lielais dialogs “Orators”, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu “Par

valsti”, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma

iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.

Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te

savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev

nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā

laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko

sacerējumu, to vidu “Hortenzijs” (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet

senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), “Par labā un

ļaunā robežām”, “Par dievu dabu”.

Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu

filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā

“Hortenzijs” Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar

filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs.

Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna

sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.

Traktātā “Par dievu dabu” Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu

argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku,

bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav,

bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.

51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda

titulu - “imepratoru” par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.

50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz

Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ

uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst

Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam

atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret

Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais

piemineklis pret Antoniju ir palikušas “Filipikas”, tajās ir 14 runas.

Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī

Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja

nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.

Informācijas avoti

Platons “Menons. Dzīres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads

A.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture” - Rīga, 1998.gads

Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads

I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts

izdevniecība, Rīga, 1954.gads

A.Rubenis - Romas kultūra - “Svētdienas Rīts”, 1993.gads

A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, “Zvaigzne”,

1994.gads

Kūle M., Kūlis R. - “Filosofija” - apgāds “Burtnieks”, 1996.

P.J.Anstrats, - “Civilizācijas vēsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp.

I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads

Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa – Rīga, 1995.gads

Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki – RaKa, latviešu izdevums,

1997.gads

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6


Ķīāīńņč
Ģīč ķąńņšīéźč

   šåōåšąņū ńźą÷ąņü  Ķąāåšõ  šåōåšąņū ńźą÷ąņü  

© 2009 Āńå ļšąāą ēąłčłåķū.