Ģåķž
Ļīčńź



šåōåšąņū ńźą÷ąņüĄķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

“No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es

Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.”

Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā

risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras

rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā

ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs

izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk

izmanto Horācijs.

“Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir

priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu,

bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.”

Sapfo (6.gs.p.m.ē.)

Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu

meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un

Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo

Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā

liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi

nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus

pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo

strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves

priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,

spilgta emocionalitāte.

No viņas saglabājusies “Himna Afrodītei”. Sapfo Afrodīti uzrunā kā

senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie

soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā

savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.

Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma

atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas,

mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas

dvēsele.

Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek

parādīts dvēseles nosakņojums.

Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.

“Jau mēness ir zudis skatam,

Un Plejādes sen jau projām (

Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.”

Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds

jauneklis.

Epitalāmijas

Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat

pieminēts vīndevis Hermijs.

Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)

Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,

vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,

Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga

mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir

Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu

rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku

izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un

saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no

atdarinājuma.

Dzeja ir viegla, rotaļīga

1. Prieku baudīšana.

2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.

3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.

Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)

Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs

dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis

nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu

koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi

raksturo kā “kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas”.

Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu

pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un

jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda

pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.

Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu

daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā

arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas

remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ

arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks

stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa

dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka

straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt

spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē

pret dzīves daudzveidību.

Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot

tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka

vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas

bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un

spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.

Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara

un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.

Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo

tā, kā nolicis liktenis.

Teognids (6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu

politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā

ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties

trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās

viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā.

Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kas

bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un

bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas un

domas skaidrums.

“Elēģijas”

Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā

Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te

dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trūcīgāki,

neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties

vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un

palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam

tam klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, jo

atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no

tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt no

zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas ir cilvēku prātos.

“Un kārtas nu mantkāre jauc!”

Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā

pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir

tīkamāk nekā dzīvi baudīt.

Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)

Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs

pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas

pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu,

lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti

gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija

oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja

liriskus dzejoļus “jaunajā” stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas

stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas

apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un

pieticības ideālus.

Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve.

Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs

tiek bagātīgi atlīdzināts.

Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz

Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus “Enīdai”, bet atpakaļceļā mirst.

No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par paraugu ņēmis

Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas

saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.

I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs

ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas

veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu.

Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņa

laipnību.

Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas

Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīga

tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.

IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja “zelta

laikmetu” iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu

(kurš?) nav atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.

V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu

mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.

X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.

Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības

spēka pilns.

Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta “Georgikas”.

“Georgikas” - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm

četrās grāmatās.

I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).

II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņu

uzlabošanu).

III.grāmata stāsta par lopkopību.

IV.grāmata stāsta par biškopību.

Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls

Oktiviāna valdīšanas laikā.

“Gerogiku” pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību,

propagandēt valdības plānus.

“Georgikās” Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbs

ir viņam veltīts.

“Georgikām” par pamatu noderēja Hesioda “Darbi un dienas”. Hēsiods

neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.

Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.

Katrā “Georgiku” grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:

1. tēlainais pavasara apraksts.

2. Itālijas cildināšana.

3. Oktaviāna slavināšana

4. mīts par Orfeju un Euridiki.

“Geordikās” ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas, astronomijas

terminu.

Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.

“Eneīda”

Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts par trojieti

Eneju.

“Eneīda” rakstīta pēc Homēra “Iliādas” un “Odisejas” parauga. Sastāv

no 12 grāmatām un sadalās divās daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Eneja

maldu gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē dēvē par romiešu

“Odiseju”. Pēdējās 6 grāmatas veltītas Eneja cīņām un varoņdarbiem Latijā,

dēvē par romiešu “Iliādu”.

Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa zemēm un jūrām

naidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona lolo

domu “likt Kārtāgai valdīt pār tautām”. Tāpēc padzirdējusi par Eneja domu

sagraut Kārtāgu, viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un aizraut

Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas par dēla likteni.

Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces Didonas, kas laipni uzņem Eneju un

rīko par godu dzīres. Enejs stāsta par dramatiskajiem piedzīvojumiem

ceļojumos.

Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)

Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis Kārtāgā. Romā viņš

nokļuvis no Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mājā.

Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto vergu, izglīto to un atlaiž brīvībā.

Ternecijs uzturējās dižciltīgās jaunatnes sabiedrībā. Sarakstījis 6

komēdijas, kuras visas ir saglabājušas. Grieķu oriģinālu īpatnības

Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa komēdijās tā pat kā Menandra ir

mierīgas, bez bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām. Viņš nejauc romiešu

un grieķu dzīves īpatnības. Viņa lugas tāpat kā Menandra ir

aristokrātiskas. Terencijs ir pārāks par Plautu, rūpīga un dziļā raksturu

veidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi, iejūtīgi. Plauta komēdiju vergs

Terencija komēdijās tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās tikai vienā lugā

“Brāļi”. Hetēras nav mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir labas un

konflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.

“Brāļi” audzināšanas problēmas.

Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uz

laukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības,

turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas savedēja mājā un nolaupa

netiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingri

audzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns meiteni nav nolaupījis

sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lūguma. Pats Eshīns iemīlējis

vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.

“Vīramāte” Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra “Šķīrējtiesai”.

Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk tai

gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi abi

nezin, ka viņi ir jau “tikušies”. Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu.

Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene atgriežas pie saviem vecākiem,

kur viņai piedzimst bērns. Pamfils atgriezies ir ļoti sašutis, bet

Filumenes māte ierauga hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas,

ka Pamfils ir Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes laimi.

Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte.

Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti literārai

problemātikai, aizstāv kontaminācijas paņēmienu, noskaidro plaģiāta

jēdzienu, stāsta arī par savām problēmām: “Es esmu cilvēks, un nekas

cilvēcīgs man nav svešs”.

Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ē.)

Īstajā vārdā Tits Maks, pieņemtais vārds Plauts dzimis Umbrijā.

Pirmais pievēršas komēdijai. no 21 lugas saglabājušās 20. Viņa lugas ir

jaunatisko komēdiju pārveidojumi. Plauts ir pārveidojis grieķu lugas gan

pēc satura, gan formas. Menandra komēdijas ir izsmalcinātākas, nopietnākas.

Plauts ir vienkāršu ļaužu rakstnieks, demokrāts. Viņa komēdiju centrā ir

vergs, pret kuru Plauts izturas ar simpātijām. Plauts maina grieķu

jaunatiskās komēdijas sociālo tendenci. Plauta darbos atspoguļojas pilsoņu

aktivitāte, optimisms, viņa varoņi ir enerģiski, neatlaidīgi. Piemērojoties

skatītājam viņš pastiprina komiskos efektus, iestarpina jautru, piedauzīgu

bufanādi. Plauts izmanto kontaminācijas paņēmienus, saliedē divas lugas

vienā.

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6




Ķīāīńņč
Ģīč ķąńņšīéźč


   šåōåšąņū ńźą÷ąņü  Ķąāåšõ  šåōåšąņū ńźą÷ąņü  

© 2009 Āńå ļšąāą ēąłčłåķū.