Ģåķž
Ļīčńź



šåōåšąņū ńźą÷ąņüĄķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

Latvijas Universitāte

Bibliotēku zinātnes un

informācijas fakultāte

Antīkā literatūra

Konspekti

Antīkā literatūra

nepilna laika

1.kurss

Rīga/1999.gads

Sengrieķu literatūras periodizācija

(9.-18. gs.p.m.ē. (m.ē. 3.; 4.gs.)

|1. Arhaiskais |Eposs |Homērs |“Iliāda”, “Odiseja” |

|periods |(Varoņepos| | |

|(9.-7.gs.p.m.ē.|s) | | |

|) | | | |

| |Didaktiska|Hēsiods |“Darbi un dienas”, “Teogonija”|

| |is eposs | | |

| |Fabula |Ezops | |

|2. Klasiskais |Lirika |Kallins |}7.gs.p.m.| |

|periods |(elēģija |Tirtajs |ē. | |

|(7.-4.gs.p.m.ē.|un jambi) |Mimnerms | | |

|) | |Arhilohs | | |

| | |Solons |}6.gs.p.m.| |

| | |Teognīds |ē. | |

| |Melika |Alkajs |“Man apmulst prāts”, |

| | |Sapfo |“Ziloņkaurokturis” |

| | |Anakrionts |“Jau mēness ir zudis skatam” |

| | | |“Steidzies puisēn...” |

| |Koru |Pindars |Pītiskā Epinīkija Etnas |

| |lirika | |Hieronam |

| |Traģēdija |Eshils |“Sasaistītais”, “Prometejs”, |

| | |(545.-456.g.p.m|“Oresteja”, “Agamemnons” |

| | |.ē.) |Horeforas - ziedotājs |

| | | |Eimenīdas - lebvēlīgās. |

| | |Sofokls |“Antigone”, “Valdnieks Edips” |

| | |(496.-406.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Eiripīds |“Mēdijas”, “Hipolits”, |

| | |(484.-406.g.p.m|“Trojietes”, “Helena”, |

| | |.ē.) |“Orests”, “Elektra”, |

| | | |“Ifigēnija Aulīdā”, |

| | | |“Bakhantes” |

| |Komēdija |Aristofāns |“Jātnieki”, “Mākoņi”, |

| |1) |(450.-384.g.p.m|“”Lapsenes”, “Miers”, “Putni”,|

| |Vecatiskā |.ē.) |“Vardes”, “Bagātība”, |

| | | |“Aīstrate”, “Sievietes tautas |

| | | |sapulcē”, “Sievietes |

| | | |Tesmoforiju svētkos” |

|Atiskais posms |Vēsturiskā|Herodots | |

|(5. - 4. |proza |(484.-424.g.p.m| |

|gs.p.m.ē.) | |.ē.) | |

| | |Tukidids |“Vēsture” 8 grāmatas |

| | |(460.-400.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Ksenofonts |“Grieķijas vēsture” |

| | |(430.-355.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| |Retoriskā |Lizijs |“Runa pret Eratostenu” |

| |proza |(459.-380.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Demostens |“Trešā runā pret Filipu” |

| | |(384.-322.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| |Folozofisk|Platons |“Valsts” |

| |ā |(427.-347.g.p.m| |

| |proza |.ē.) | |

| | |Aristotelis |“Poētika” |

| | |(384.-322.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

|3. Helēnisma | |Menandrs |“Īgņa”, “Šķīrējtiesa” |

|laika | |(342.-392.g.p.m| |

|literatūra | |.ē.) | |

|(3.-1.gs.p.m.ē.| | | |

|) | | | |

| | |Teokrīts |“Idilles”, Sirakūzietes” |

| | |(310.-250.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Kallimahs |“Tabulas”, “Cēloņi” |

| | |(310.-240.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Rodas |“Argonautika” |

| | |Apollonijs | |

| | |(295.-215.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

|4. Romas | |Plūtahs |“Morāles traktāti”, “Paralēlie|

|laikmeta | |(46.-120.g.m.ē.|dzīves apraksti” |

|literatūra | |) | |

|(1.gs.p.m.ē.- | | | |

|m.ē.4.gs.) | | | |

| | |Lukiāns |“Mušas slavinājums”, “Bez |

| | |(125.-180.g.m.ē|mantojuma atstātais”, “Dievu |

| | |.) |sarunas”, “Jūras sarunas” |

| | |Longs |“Dafnīds un Hloja” |

| | |(apm.2. vai | |

| | |3.gs.m.ē.) | |

Homērs

Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas

apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra

dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi.

Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi

ir eposi “Iliāda” un “Odiseja”, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais

dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu

biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri

estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba

neatdarināms paraugs.

Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas

ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu

vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā

atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16.,

12.gs.p.m.ē.

Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz

Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas aplenkšanas

pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja

dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties,

un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās

Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls,

saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.

“Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu

varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona

vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas

Penelopes.

Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un

mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī

vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu

rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti

vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos

attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos

minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē,

ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā

notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas

jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par

Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). “Iliādā” un “Odisejā”

atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-

III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās

izveides laiku.

Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto

vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski

motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās

arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi

cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.

“Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām

tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais

nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,

rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie

epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs

- būtiskākās šī stila iezīmes.”

Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums

nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20

gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:

Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš

sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta

pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais

“Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad

vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot atsevišķu

dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un

rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:

unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un

analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas

dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot

abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu

vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā

veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).

Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu

literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī

Rietumeiropas eposa attīstību.

Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras

simbols.

Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)

Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.

Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs.

sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā

ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji

attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības

vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji

turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes

īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku

dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā “Darbi un

dienas”.

“Darbi un dienas” ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar

to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku

tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir

neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo

pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem

jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.

Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt

netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.

Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā

Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu

korumpētību, varmācību, patvaļu.

Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam

neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties

darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts

vīriem.

Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks

bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem

spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz

mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam

pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un

saticība.

Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu

tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule

un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.

Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem,

neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst

mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā,

kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī

pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt

darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot

poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš

tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus un

parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir

veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi

aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6




Ķīāīńņč
Ģīč ķąńņšīéźč


   šåōåšąņū ńźą÷ąņü  Ķąāåšõ  šåōåšąņū ńźą÷ąņü  

© 2009 Āńå ļšąāą ēąłčłåķū.