Ģåķž
Ļīčńź



šåōåšąņū ńźą÷ąņüĄķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli

Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj

palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka

Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām.

Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad

nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija

ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī

kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt

akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst,

ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu

novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks

māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas

piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt

arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam

un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā

varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar

divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc

dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.

“Šķīrējtiesa”

Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram

vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var

palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs

Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot

ģimenes nesaskaņu iemeslus.

Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)

Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis

Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko

izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja

Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb “jaunā stila” pārstāvis.

M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar

tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados

darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora

Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. “Par dusmām” - veltījums

vecākajam brālim, “Mierinājums Marcijai” - veltīta vēsturnieka Kremūcija

Borda meitai.

Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka

tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar

filozofiju un literatūru. Rodas: “Mierinājums Helvijai” - veltīts mātei,

“Mierinājums Polībijam”, “Par dzīves īslaicību”. Šajā laikā sākas darbs

pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par

faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta “Par

žēlsirdību”. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas

ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par

noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz

Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: “Par

atpūtu”, “Par labdarību:, “Dabaszinātniskie jautājumi”, “Morālās vēstules

Lucijam” - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un

Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar

viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.

Seneka daiļradē ir divas daļas:

1) Sacerējumu dzeja;

2) Sacerējumi prozā.

Traģēdijas

Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit

traģēdijas:

“Trakojošais Herakls”, “Trojietes”, Fēniķietis”, “Mēdeja”, “Fēdra”,

“Edips”, “Agamenons”, “Tiests”, “Ētiesi Herakls”, “Oktāvija”, kas gan nav

paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums

nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas

nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju.

Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa

traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda,

Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa

traģēdijas sarakstītas “jaunā stila” ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska

sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus,

kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas

struktūru, varoņu traktējums, paša termina “traģiskais” raksturu.

Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta “Mēdeja”, kurai par pamatu ņemts

Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir

zināms mīts un darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa varone jau

sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā ļaunā

burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kurš

veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta

meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru

viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu.

Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet

Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu izraidīta tūlīt, bet

dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No

sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir pieķēries bērniem, un

trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas -

mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot argonautu piemeklējušās

nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle

stāsta par tai, ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē

dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas tēvam. Piektajā cēlienā

ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā

izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par bērnu nogalināšanu.

Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas jūtām,

mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu traģēdijās

slepkavības nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz

skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam

redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru dēlu. Pabeigusi

savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka

“Mēdeja” ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas attieksme pret vīru.

Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai

atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots. Samazināts darbojošo

personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga visai

Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina konfliktus. Viņš arī

savās traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver kā akla

nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var pretstatīt nesalaužamu

gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts Senekam

ir vienaldzīgs.

Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar mežonīgiem kaisles,

izmisuma, iznīdēšanas alku tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz

drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un kaislību cilvēki.

Un tikai atsevišķās momentos tie ir apveltīti ar maigām jūtām un tajos

brīžos atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa varoņi neatklāj sevi

darbības gaitā, viņai jau sākumā ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās. Te nav

tēlu raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir valdnieks, tad

noteikti tirāns un blakus kāds cietējs. kas ir gatavs panest visas

pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi šie cietēji - vai tie ir pieaugušie

vai bērni, ir apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas līmeni. Viņi mazāk

pārdzīvo paši, bet vairāk stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Seneka

traģēdijas nav domātas teātriem skatītājiem, bet gan lasītājam,

klausītājam. Seneka ētika bija humāna un balstījās uz prātu un ticību

cilvēka gara varenībai.

Prozas darbi

1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām

“Par dzīves īslaicību”

“Par laimīgu dzīvi”

“Par dvēseles mieru”

“Par žēlsirdību”

“Par dusmām”

2. Literārās vēstules

“Vēstules Lucīlijam” - visplašāk izpaužas Senekas filozofiskie

uzskati.

3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas

“Mierinājums Helvijai”

“Mierinājums Polībijam”

“Mierinājums Marciaji”

Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un praktiskās morāles

jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas “jaunākā” perioda pārstāvis un

viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši pievēršas

ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā gribas

un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus:

1) sapratne par labo un ļauno;

2) drošsirdība - dvēseles stiprums;

3) pašsavaldīšanās;

4) taisnība.

Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa filozofiskais

uzdevums bija - iemācīt dzīvot un iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles

neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu laikmeta pārstāvju

piemēru. Atklāj sabiedrības dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu,

nabadzību. Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var iekšēji būt

neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir

tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis gudrību vai netiecas

pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu dara nevis izcelšanās un mantas

stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis.

Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja

atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība: trūkums ir kritērijs,

kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju

un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā cilvēku.

Šeit viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu starp morāles

principiem un to īstenošanu, Seneka bieži atsaucas uz cilvēka rakstura

vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Seneka noraidoši izturas pret

reliģiju. Viņa un kristietības pasaules uzskati cilvēka un viņa spēju

vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja kristietībai cilvēks ir vāja būtne, tad

Seneka cilvēks var nostāties līdzās dievam.

“Visa dzīve - gatavošanās nāvei”.

Seneka par bēdām saka: “Pārmērīgas bēdas ir pretdabiskas, viltīgas,

apkaunojošas, tām nav pamata”.

Ļoti labs darbs ir “Pārķirbošanās” (t.i. par “Iesvētīšanu muļķa

kārtā”, ķirbis - “tukša galva”, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos maz

izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts runai,

bet tā nemaz nav konkrēta persona. Seneka labi izprata cilvēku iekšējo

būtību, daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un pierādījumu mākslu.

Izmanto salīdzinājumus no dažādās dzīves jomam, daudz ir ļoti spilgti un

tēlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarīgs, nepastāvīgs, tās

mājoklis ir krogi, dzertuves. Tikumību var atrast templī, tā aizstāj mūrus,

tā ir putekļaina, tulznaina roku āda. Cilvēku kam uzbrukušas bēdas Seneka

salīdzina ar kuģinieku vētras laikā. Cilvēka dzīve - tā ir kara nometne.

“Tam kas neko nedara, diena lieks gara.”

“Ja gribi tikt mīlēts, - mīli”.

“Gribošu liktenis ved - negribošu - velk”.

Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.)

Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī nodzīvojis lielāko mūža daļu,

ieguvis vispusīgu izglītību. Bijis Aleksandrijas bibliotēkas pārzinis un

troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinātājs. Jau agri interesējies

par klasisko grieķu literatūru un pats pievērsies literārajai darbībai.

Literāram naidam pievienojās personīgais konflikts ar skolotāju Kallimahu,

kas beidzās ar to, ka Appolonijs atstāja Aleksandriju un apmetās uz dzīvi

Rodas salā, no turienes arī cēlies viņa literārais vārds - Rodas

Appolinijs.

Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tāpat

darbu “Pret Zēnodatu”. Bet nozīmīgākais darbs ir “Argonautika”. Viņa

lielākie darbi raksturo viņu kā “mācītu” dzejnieku, dzejnieku - zinātnieku.

“Argaonautikas” rašanās pamatā ir Appolonija strīds ar savu skolotāju

Kallimahu, jo tas negatīvi izturējās pret mēģinājumu atjaunot varoņeposu

tradīcijas. Viņš uzskatīja, ka varoņeposi ir novecojuši, bet kā pierādījumu

pretējam Appolonijs saraksta “Argonautiku”. Tās pamatā ir slavenais mīts

par argonautu braucienu pēc zelta aunādas. Tam raksturīga īsa, nevainojama

dzejas forma. Par savu darbu tika ļoti asi kritizēts no Kallimaha puses un

ir spiests doties trimdā. Apmetas uz dzīvi Rodas salā un dēvē sevi šīs

jaunās dzīves vietas vārdā. Appolonijs izsmēja Kallimahu epigrammās,

savukārt tas sarakstīja ironisku darbu “Ibiss”. “Argonautika” tajā laikā

cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis neiespējamu mērķi -

savienot šajā darbā varoņeposu un hellēnisma literatūras pamatprincipus.

“Argonautika”

Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu dieves Nefeles tam bija divi

bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja Nefeli un apprecēja Īno, kura

neieredzēja vīra bērnus un gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus ar

sakaltušām sēklām, kas neizdīgt un tādēļ iestājas bads. Atamants lūdz

padomu pie Delfu Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo, ka Orākuls liek

sūtīt Friksu, lai to upurētu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad

atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeļiem.

Lidojuma laikā Helle iekrīt jūrā, bet auns nolaižas Kalhidā, kur mīt Aiēts

saules dieva dēls. Viņš uzņem Friksu pilī, audzina, apprecina ar savu meitu

Halkiapi. Aunu upurē Zevam, bet aunādu pakar Oreja svētbirzē, kur to sargā

milzīgs pūķis.

Ziņas par aunādu izplatījās visā Grieķijā. Frikss un Atamanta

pēcnācēji ziņo, ka viņa labklājība ir atkarīga no aunādas. Atamanta brālis

uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa nāves valda Aisens, bet viņa brālis

Pelijs atņem troni. Kad Aisena dēls Jāsons izaug, viņš pieprasa, lai Pelijs

atkāpjas no troņa. Pelijs sola to darīt tikai tad, kad būs atvesta zelta

aunāda, jo cer, ka Jāsons aizies bojā. Jāsons ar Atēnas palīdzību uzbūvē

kuģi “Argo”, sapulcina dižākos varoņus sev par ceļabiedriem (Hērakls,

Kastors, Orfejs, visi varoņi tiek aprakstīti, tāpat viņu izcelšanos). Šie

varoņi tiek nosaukti par argonautiem. Viņiem palīdz - Hēra, Atēna,

Apollons. Hēra izmanto Jāsonu, lai atriebtos Pelijam. Atēna grib palīdzēt

kuģim ceļā. Apollons grib palīdzēt sakarā ar seniem priekšstatiem par

Apollonu kā saules dievu un zelta aunādu kā saules simbolu.

Jāsons atšķiras no varoņiem ar savu fizisko skaistumu. Viņš ir

argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks. Kad kuģis dodas jūrā Jāsons ir

nomākts. Orfejs kitāras pavadījumā dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6




Ķīāīńņč
Ģīč ķąńņšīéźč


   šåōåšąņū ńźą÷ąņü  Ķąāåšõ  šåōåšąņū ńźą÷ąņü  

© 2009 Āńå ļšąāą ēąłčłåķū.