Ģåķž
Ļīčńź



šåōåšąņū ńźą÷ąņüĄķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus, izteicienus. Plauta

komēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļoti

temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.

Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas pozā, kas neatbilst

viņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam par cēloni ir

šo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka motīvu. Komismu vairo

arī apzinīgā skatuviskās ilūzijas neievērošana. Plauts bagātina “jauno”

grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt ar

mūsdienu operetēm.

Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:

1. demokrātisku ievirzi;

2. jautrību;

3. asprātību;

4. muzikalitāti;

5. Tajās nav dziļu domu;

6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma.

“Māla krūze” maz intrigas. Tā ir raksturu komēdija. Centrā

psiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls. Viņš atradis pavardā

māla krūzi ar zeltu, zaudē dvēseles mieru, kļūst skops un dzīvo vienās

bailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars bildina

Eikliona meitu Fēdru. Taču viņš nezin, ka to pavedis viņa māsas dēls

Likonids un, ka viņa gaida bērnu. Māla krūzi nozog Likonida vergs un

Eiklions meklē zagli, kliedz, vaimanā. Viņš griežas pēc palīdzības pie

skatītājiem, bet arī to vidū ir zagļi. Likonids ierodas pie Eiklonīda, lai

atzītos grēkā un lūdz viņa meitas roku. Komisms izraisās tajā brīdī, kad

Eikliona domā, ka Likonids runā par nozagto krūzi nevis viņa meitas

pavešanu. Eiklions atdabūn savu krūzi atpakaļ. Likonīds apprec Fēdru,

Eiklions, lai atgūtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.

“Lielīgais karavīrs”

Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar pārspīlēti svinīgu

vārdu Pirgopoliniks (“Tirgoņu un pilsētu uzvarētājs”). Viņš lielās ar

saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro viņa piedzīvotājs

Artotags (“Maizes grauzis”). Veselus leģionus tas aizpūš ar vienu elpas

pūtienu, vienā dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu sitienu salauzis

zilonim kāju. Jūtas apmierināts, ja kāds apbrīno viņa skaistumu, drosmi,

piekrišanu pie sievietēm. Pats sevi dēvē par “Venēras mīluli”, bet īstenībā

ir gļēvs, izvirtis.

Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā, Pirgopoliniks no Atēnām

atvedis sev gūstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņas

iemīļotais, lai to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meitene

izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.

2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, ka

neprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas jūtas ļoti glaimots un atlaiž

mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar bagātīgām dāvanām. Tad

viņš dodas pie sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu mājā,

viņš tiek nežēlīgi piekauts.

Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā daļā, kad

piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču slepenā eja pa kuru meitene tāpat

var aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.

“Viltīgais vergs” - “Pseidols”, pieder pie intrigu komēdiju tipa.

Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams. darbība norisinās Atēnās,

divu kaimiņu māju priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrā

savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka mīl hetēru

Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau nopircis kāds meķedoniešu karavīrs

par 20 minām, no kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj palīdzēt

Kalidoram, kaut arī zobojas par to. Viņš uzņemas vienas dienas laikā

sagādāt 20 minas no paša Kalidora tēva. Viņš izdod “likumu”: “Bīstieties

šodien no manis un neticiet man!”. Pats Simons apsola kaimiņam dod 20

minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabūt jaunavu. Ierodas meķedonieši

karavīra vēstnesis harpags. Pseidols izviļ tam vēstuli, atdod cilvēku, kas

dabūn par vēstuli Fēniku un atdod to Klaidoram. Kad blēdībā atklājas

savedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet Simons par Poseidola viltību

vēl samaksā 20 minas tam. Tas ņirgājas par savu saimnieku, piedzeras un

smejas.

“Amfitrions” - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.

Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļūst pie viņa sievas

Alkemīnas un pavada ar to nakti. Jupiters bija paņēmis līdzi Amfitriona

verga Sasija izskatā Merkuriju. Tad ierodas īstais Amfitrions ar vergu un

sākas pārpratumu virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji.

Alkemīnei pēc tam piedzimst reizē divi dēļi: viens no vīra, otrs no

Jupitera.

“Dvīņi”

Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā līdzība rada dažādus

pārpratumus.

Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm.

Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.)

Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas attīstību. Dzimis Salamīnas

salā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas. Mīlējis

dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par “filozofu uz skatuves”, jo viņa

darbos ar daudz pārdomu atziņu. Eiripīds nav piedalījies sabiedriski

politiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu. Savos darbos viņš

tomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem un valstī. Savā mūžā pēdējos

gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mūsu ēras.

Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas kara

(431.-404.g.) gados (tā bija cīņa starp Atēnu un Spartu, un kara orbītā

bija ierauta visa Grieķija). Savos darbos Eiripīds attēlo politiskās un

sociālās pretrunas, kas radīja asus konfliktus starp demokrātijas un

aristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda kā Spartas tā arī Atēnas cīņu par

politisko varu visā Grieķijā, kas arī izraisīja 27 gadus ilgo Peloponesas

karu. Viņam tuvas ir arī sofistu visu vērtību pārvērtēšanas metodes.

Eiripids vērš pret sievietes beztiesisko stāvokli - “Mēdeja”, “Hipolits”.

Pret seno traģēdiju kaitīgumu _ “Elektra”, “Orests”, “Ifigēnija Aulīdā pret

dievu netaisno rīcību. “Hioplits”, “Ions”, tāpat risināja sociālo jautājumu

- “Trojietes”, “Ions”.

Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I

vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka Atēnieši nevarēja

pieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistu

filozofijai. Toties Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīda

daiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un viena satīru

drāma “Ciklops”.

Traģēdijas: “Mēdeja”, “Hipolits”, Trojietes”, “Helēna”, “Orests”,

“Elektra”, Ions”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhanietes”.

Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei, tās psiholoģijai, jūtu

pārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē. autors ir pievērsies

arī sadzīves tematikai un tas bija priekšnoteikums jaunatiskās komēdijas

attīstībai. Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka psiholoģijā,

parādīt dvēseles cēlumu, varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradē

mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas, cīņa

pašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā.

Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara lomu darbības risinājumā. Kara

partijas padziļina drāmas idejas izpratni, izsaka autora pārdomas, nevis

virza darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem. Tie savukārt

veido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda formu: prologā dažās rindās

ievada lasītāju notikumu situācijā, epilogs stāsta par to tālāko likteni.

Eiripīda ietekmē attīstījās jaunatiskā komēdija Grieķijā, Romā. Un ar

romiešu komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.

“Mēdeja”

Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas.

Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonā

un palīdz viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg kopā

ar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgūt nelikumīgi atņemto

valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes drāmu.

Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet Jasons nolēmis atstāt ģimenei un

apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā,

kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdeja

meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.

Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas

galveno saturu.

Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ

pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons

saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām

bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku

nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts

ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata,

ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu,

viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums,

bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un

nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa

zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai

vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja

ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu

un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus

variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).

Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām,

nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa

pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne.

Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, ka

materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu

un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādas

sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties

kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku

Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas

zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un tā

līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģina

atrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un

paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā, jo

grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas tērpu

un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta. No tās aiziet bojā gan

līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomas

par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par

notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku,

bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par

vēlu, jo virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar

bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiem

risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.

“Ifigēnija Aulīdā”

Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs

bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un

izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons

meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs

nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to

Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā

aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona

brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā

iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā

ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir

izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir

sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj

glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa

Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu

bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved

Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.

Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)

Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa

Teofrasta skolnieks. Viņa darbs “Raksturi” ir ietekmējis Menandra daiļradi.

Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi

noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem,

ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli

sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, “mazā” cilvēka dzīve un

liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika

jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni”

“Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks”

“,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai

dzīvē viss nesagrieztos.”

Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes

papirusos fragmenti no “Šķīrējtiesas”, “Varonis”, “Nogrieztā matu pīne”,

“Samiete”, “Sikionietis”.

Savukārt komēdijai “Īgņa” trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra

komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. “Šķīrējtiesa” un “Nogrieztā

matu pīne” ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti

raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis,

viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika

sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās

pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi

populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,

atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas.

Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās

parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja

Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra

daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.

“Īgņa” - “cilvēku nīdējs”.

Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir

ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona

dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst

kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona

meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju

Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un

Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot

Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns.

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6


Ķīāīńņč
Ģīč ķąńņšīéźč

   šåōåšąņū ńźą÷ąņü  Ķąāåšõ  šåōåšąņū ńźą÷ąņü  

© 2009 Āńå ļšąāą ēąłčłåķū.